Hooglerārs aicina uz pārmaiņām: laiks universitātē lēnajai akadēmijai!

Transparenz: Redaktionell erstellt und geprüft.
Veröffentlicht am

Alberts Meijers aicina mainīt akadēmisko kultūru un aicina “lēno akadēmisko aprindu”, lai mazinātu stresu un veicinātu pārdomas.

Albert Meijer fordert eine Veränderung in der akademischen Kultur und ruft zu 'slow academia' auf, um Stress abzubauen und Reflexion zu fördern.
Alberts Meijers aicina mainīt akadēmisko kultūru un aicina “lēno akadēmisko aprindu”, lai mazinātu stresu un veicinātu pārdomas.

Hooglerārs aicina uz pārmaiņām: laiks universitātē lēnajai akadēmijai!

Pašlaik akadēmiskajā pasaulē daudz tiek runāts par “Slow Academia” ideju. Sabiedrisko inovāciju profesors Alberts Meijers sensacionālā LinkedIn ierakstā aicināja uz pārdomām. Pēc sešu mēnešu sabata viņš atgriezās motivēts, taču ātri vien bija nomākts ar ikdienas darba slodzi. E-pasti, tikšanās un studentu skripti, kas jāatrisina, piepildīja viņa dienas, liekot viņam apšaubīt, vai tas patiešām ir stāvoklis, uz kuru mēs tiecamies akadēmiskajā dzīvē. Viņa ierakstā Slow Academia ideja saņēma gandrīz 1000 atzīmju Patīk un daudzus apstiprinošus komentārus, atspoguļojot daudzu augstākās izglītības iestāžu vajadzību samazināt spiedienu un padarīt darbu akadēmiskajā vidē ilgtspējīgu. Nekādā gadījumā viņš nevēlas uzsākt jaunu projektu, apgalvo Meijers, lai izvairītos no turpmāka spiediena un cer, ka viņa domas mudinās lēmumu pieņēmējus pārdomāt savu vadības stilu.

Bet ko patiesībā nozīmē Slow Academia? Šis termins ir ne tikai aicinājums samazināt darba slodzi, bet arī aicinājums uz dziļāku un pārdomātu pieeju akadēmiskajam darbam. To uzsver arī nesen publicētais speciālizlaidums žurnālā “Filozofija un teorija augstākajā izglītībā”, kurā šī tēma aplūkota kompleksi. Šona Stērma un paša Meijera kopīgi rediģētais izdevums izgaismo daudzas lēnas akadēmiskās vides šķautnes, sākot no pārdomātas telpas izveides līdz rūpīgai, ilgstošai pedagoģiskai praksei, kas pārsniedz parasto ātruma loģiku.

Esejas un diskusijas par tēmu

Šajā īpašajā numurā tiek publicēti dažādi raksti un esejas, kas skar šo tēmu. Šeit ir daži svarīgākie punkti:

  • „The University is Slow/er“ – Eine Verteidigung der langsamen Akademie als Teil der Universitätsidentität.
  • „Attuning to Absence in the Posthuman University“ – Diskussion über die Bedeutung lebendiger Zukunftsperspektiven.
  • „Not at the Same Time“ – Ein Erforschen indigener und gegen-habilitatorischer Zeitlichkeiten.
  • „Fostering Socially Just Care in Digital Communities“ – Schaffung von digitalen akademischen Gemeinschaften.
  • „Unraveling Knowledge Systems“ – Thematisierung des tiefen Zuhörens in Kunst und Bildung.

Raksts par Thesis Whisperer pievēršas izaicinājumiem lēnajā akadēmijā, norādot uz privilēģijām, kas bieži vien ir nepieciešamas, lai gūtu panākumus šajā vidē. Lai gan ideja par lēno akadēmiju ir vilinošs jēdziens, lai izvairītos no ikdienas spiediena un prasībām, paliek jautājums, kurš var atļauties šo greznību. Kritiķi brīdina, ka lēnuma principi bieži gulstas uz mazāk priviliģētu akadēmisko locekļu pleciem, kuri jūtas spiesti apmierināt ātras produktivitātes prasības.

Šī diskusija ir ārkārtīgi svarīga akadēmisko institūciju nākotnei. Vai Slow Academia varētu būt atbilde uz agresīvo kultūras spiedienu augstākajā izglītībā? Gan atbalstītāji, gan kritiķi atzīst, ka ir jāatrod līdzsvars starp kvalitāti un kvantitāti, lai radītu ilgtspējīgu un atbalstošu akadēmisko vidi, kurā var attīstīties gan jaunie pētnieki, gan pieredzējuši profesori.

Pārdomas par Slow Academia varētu ne tikai pārveidot akadēmisko kultūru, bet arī no jauna definēt augstākās izglītības pamatvērtības. Jautājums ir par to, vai augstskolu vadītāji ir gatavi iet šo ceļu un uzsākt reālas pārmaiņas, lai akadēmiskā dzīve būtu harmoniskāka. Akadēmisko aprindu nākotne, iespējams, ar nepacietību gaidīs lēno, apzināto ceļojumu, nevis paliks ieslodzījumā mūsdienu straujajā tempā.