Pamestas olimpiskās vietas: drupas stāsta traģiskus stāstus

Pamestas olimpiskās vietas: drupas stāsta traģiskus stāstus

Olimpiskās spēles ir kas vairāk nekā tikai nozīmīgs sporta notikums – tās bieži vien atstāj arī pamestības pēdas tukšu sporta būvju un novārtā atstātu vietu veidā. Bijušo sacensību norises vietu stāvoklis jau sen ir novedis pie parādības, kas pazīstama kā “zaudētās vietas”. Atēnās, Sarajevā vai Minhenē: stāsti par šīm pamestajām vietām ir tikpat aizraujoši, kā arī nomācoši.

Lielisks piemērs ir Minhenes Olimpiskais stadions, kas bija 1972. gada olimpisko spēļu norises vieta. S-Bahn stacija, kas savulaik bija dinamisks centrs spēļu laikā, pēc pasākuma tika slēgta. Mūsdienās tas ir aizaudzis ar kokiem un grafiti un parāda sevi kā pagātnes dienu spokainu relikviju. Atskatoties pagātnē, olimpiskajā vietā ir kaut kas bēdīgs, tāpat kā citu stadionu liktenis gadu gaitā.

Pamestas sporta bāzes visā pasaulē

Ikviens, kurš ieskatās olimpisko spēļu mantojumā, ātri atpazīst tendenci: daudzas norises vietas tiek noplicinātas vai tiek atstātas dabas ziņā. Piemēram, Atēnās olimpiskais ciemats, kas savulaik tika uzcelts vairāk nekā 10 000 sportistu, pēc finanšu krīzes sagruva. Pludmales volejbola stadions, kas uzbūvēts par vairāk nekā 10 miljoniem eiro, šobrīd ir aizaudzis un neizmantots. Tas skaidri parāda, ka olimpisko spēļu svinības bieži vien ātri padodas skumjām.

Vēl viens piemērs ir bobsleja trase Sarajevā, kas tika izmantota kā artilērijas postenis Bosnijas kara laikā un tagad ir atzīmēta ar ložu caurumiem. Viesnīca Igman, kas savulaik tika celta 1984. gada olimpiskajām spēlēm, arī kļuva par kara liesmu upuri un tāpēc ir vēl viens pagrimuma piemērs. Fotogrāfijas no gadiem pēc spēlēm Atēnās, Riodežaneiro un Atlantā iespaidīgi parāda šo “zaudēto vietu” bēdīgo stāvokli un ilustrē, cik ātri laiki var mainīties.

Olimpisko spēļu vietu nākotne

Taču stāsts traģiski nebeidzās visās pilsētās. Pozitīva perspektīva olimpisko sporta spēļu norises vietām vērojama, piemēram, Parīzē, kur jau pilnā sparā rit gatavošanās 2024. gada olimpiskajām spēlēm. Šeit "Stade de France" tiek izmantots kā olimpiskais stadions, savukārt pludmales volejbols tiek spēlēts tieši pie ikoniskā Eifeļa torņa. Pat plānotās jāšanas sacensības notiek Versaļas pils gleznainajos dārzos.

Parīzē olimpiskais ciemats tiek pārveidots par 2800 dzīvokļiem, lai nodrošinātu mājvietu ģimenēm un studentiem. Šādas koncepcijas var palīdzēt nodrošināt, ka olimpiskās norises vietas netiek aizmirstas, bet gan piedāvāt ilgtspējīgas priekšrocības pilsētai un tās iedzīvotājiem.

Lai gan daudzu olimpisko vietu vēsturi bieži raksturo pagrimums, ir arī pārveidošanas un novatorisku koncepciju piemēri. Izaicinājums būs apgūt līdzsvaru starp sporta tradīciju novērtēšanu un mūsdienu sabiedrības vajadzībām.

Šo “Pazudušo vietu” stāsti ir daļa no kultūras mantojuma, ko nedrīkst aizmirst. Atskatoties pagātnē, olimpiskās spēles var redzēt ne tikai kā sportisku skatu, bet arī kā kontrastu pilnu nodaļu – no uzvaras krāšņuma līdz pagrimuma ēnai.

Lai iegūtu plašāku informāciju par pamestajām olimpiskajām vietām, skatiet ziņojumus Ceļojumu reportieris un stern.de.